Livonijas iedzīvotājiem tradicionāli ziemas periods ir bijis, iespējams, pat krietni aktīvāks, nekā mūsdienu vidējam latvietim.
Sals un sniegs nodrošināja labākus apstākļus ceļošanai, pa aizsalušo upju ceļiem varēja pārvietoties daudz ātrāk un tālāk nekā pa mežaino un krūmaino apvidu. Livonijas vīru lielākā ziemas kaisle bija laupīšana, kara gājieni kaimiņu novados, tuvējā pierobežā.
Par to mums daiļrunīgi vēstī visi Livonijas attiecīgā perioda hroniku autori, sākot ar Letu gala Indriķi un beidzot ar Vartberges Hermani. Livonijas zemes kungi pieturējās pie līdzīgiem uzskatiem, un, ievērojot, ka intereses un virzieni sakrita, tad vāci, līvi, leti, kurši un igauņi lielā vienprātībā svilināja un laupīja Krievzemes pierobežu un leišmali, guvumu draudzīgi sadalīja un visu atlikušo ziemas daļu varēja apmierināti sēdēt pie pavarda un stāstīt blēņu stāstus.
Šo idilli traucēja vienīgi aplaupīto kaimiņu atmaksas sirojumi, bet, pateicoties Livonijas ordeņa centieniem, Livonijas Austrumu robeža uz XIV gadsimta vidu kļuva arvien labāk nocietināta un Livonijas iekšzemes ļaudis par šādiem atbildes gājieniem varēja pārlieku neuztraukties.
Godesverderas ziemas aktivitātes ir piesaistītas šim dabiskajam un vēsturiskajam lietu ritējumam, tik vien kā laupīšanas karagājienus mēs aizstājam ar skaistiem un nesarežģītiem pārgājieniem pa pasakainu ziemas mežu.
Tātad, ziemas un īpašu izjūtu un atmosfēras cienītājiem mēs piedāvājam:
• ziemas pārgājienus (~1 h), katru gājiena dalībnieku mēs apbruņojam un instruējam, pārgājiena noslēgumā atsildām pie siltas krāsns un kausa karstas tējas.
• vizināšanos zirga vilktās kamanās pa Livonijas sniegotajām ārēm (sniega klātbūtne obligāta)
• visa veida aktīvu darbošanos ar garkātu ieročiem.
• kaujas skrējienu īpaši sarežģītos un slidenos apstākļos, nepilnā kaujas bruņojumā
• viduslaiku galda spēles un tematiskas pārrunas pie klātiem vai vienkārši galdiem mūsu Indras dzīru zālē.
• viduslaiku akmens metamo mašīnu iemēģināšanu
• vienkārši varenas dzīres (skat dzīru sadaļu)
